Grieķijas valdība atzīmēja, ka 28.oktobra skolas parādei nebija militārs raksturs
un tā nevarēja aizskart pacifistu pārliecību. Valsamis kunga un kundzes ticība nav
uzskatāma kā pārliecība 1.protokola 2.panta nozīmē. Grieķijas Nacionālajā dienā
tiek atzīmēta Grieķijas pievienošanās demokrātijas, brīvības un cilvēktiesību
vērtībām, ko nodrošināja pēckara valsts iekārta. Šie svētki nav kareivīgu jūtu
izpausme un necildina militārus konfliktus. Šīs dienas publiskai atzīmēšanai bija
ideālistisks un pacifisks raksturs, kuru vēl pastiprina skolu parādes. Skolnieces
sodīšanai bija niecīga ietekme uz gada mācību programmu, un to nevar uzskatīt
par tiesību uz izglītību ierobežošanu.
Lai gan nacionālo valdību lēmumu pārskatīšana, kuri attiecas uz skolu mācību
plānu veidošanu, nav Tiesas kompetencē, tā bija pārsteigta, ka skolniekiem ārpus
skolas teritorijas brīvdienu laikā jāpiedalās parādē. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka tas
nav prasītāju pacifiskās pārliecības pārkāpums tādā apmērā, kādā to nosaka ECK
1.protokola 2.pants. Šāda nacionālu notikumu pieminēšana kalpo gan pacifistu
mērķiem, gan vispārējām sabiedrības interesēm. Militāru organizāciju pārstāvju
klātbūtne šajās parādēs to raksturu nemaina. Pie tam prasība piedalīties parādē
neliedz bērna vecākiem iespēju mācīt un dot padomus savam bērnam, pildīt savas
dabiskās vecāku funkcijas, izglītojot savu bērnu, kā arī virzīt savus bērnus pašu
vecāku reliģisko un filozofisko pārliecību virzienā. Tiesai nav jānosaka izglītības
metožu lietderība, kuras pēc prasītāju domām būtu piemērotākas, iemūžinot
vēsturiskas atmiņas jaunajā paaudzē, taču tā nenoliedza, ka sodam varēja būt
psiholoģiska ietekme uz skolnieci. Noslēgumā Tiesa nosprieda, ka nav noticis
1.protokola 2.panta pārkāpums.
Viktorija Valsamis apgalvoja, ka tiesību normas garantēja viņai tiesības
nepiedalīties pasākumos, kas ir pretrunā ar viņas pārliecību. Viņa apstrīdēja soda
nepieciešamību un atbilstību, kurš viņu apkaunoja un ierobežoja, ņemot vērā tā
nopietnību.
Tiesa sākotnēji atzīmēja, ka Viktoriju Valsamis tika atbrīvota no reliģijas mācības
nodarbībām un pareizticīgo mises, kā to viņa bija lūgusi, pamatojoties uz saviem
reliģiskajiem uzskatiem. Tā arī atzina, ka pienākums piedalīties skolas parādē
neaizskāra viņas vecāku reliģisko pārliecību. Līdz ar to uzliktais sods nav arī
viņas reliģijas brīvības pārkāpums. Tādējādi ECK 9.panta pārkāpums nav noticis.
Tiesa nesaskatīja ECK 3.panta pārkāpumu, jo sliktas izturēšanās faktam, ko
regulē šis pants, jābūt kaut vai minimālas bardzības līmenī.
Visi trīs prasītāji apgalvoja, ka viņiem nav bijuši pieejami efektīvi tiesiskās
aizsardzības līdzekļi sūdzību iesniegšanai un disciplinārsodu atcelšanai.
Tiesa atzina, ka prasītājiem nav bijuši tiesiskās aizsardzības līdzekļi nacionālajās
institūcijās, lai izvirzītu sūdzības, kuras viņi vēlāk iesniedza Strasbūrā, kamdēļ ir
noticis ECK 13.panta pārkāpums, jo prasītājiem nebija iespēju celt prasību
saskaņā ar ECK 1.protokola 2.pantu un ECK 9. pantu.
Tiesa nosprieda, ka prasītājiem ir izdarīts morālais kaitējums, taču ECK 13.panta
saistībā ar 9.pantu un ECK 1.protokola 2.panta pārkāpuma atzīšana pati par sevi
to kompensē. Kas attiecas uz izdevumiem ECK 13.panta pārkāpuma sakarā, Tiesa
nosprieda, ka prasītājiem jāsaņem 600 000 drahmas.