Sidiropouluss un citi pret Grieķiju (Siridopoulus and

Others v. Greece)

1998. gada 10. jūlijs

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas

11. pants

Pulcēšanās un biedrošanās brīvība

1. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību,

ieskaitot tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses.

2. Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas

noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un

sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību

vai morāli, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants nekavē noteikt likumīgus

ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts

pārvaldes sastāvā.

Nacionālā tiesa nepamatoti atteicās reģistrēt biedrību, jo bija aizdomas, ka tā

varētu apdraudēt valsts teritoriālo integritāti. Atteikums reģistrēt biedrību bija

pamatots vienīgi ar aizdomām par iespējamo biedrības darbību pēc reģistrācijas.

Nekādi fakti neliecināja, ka biedrības faktiskie mērķi nesakritīs ar šīs biedrības

memorandā norādītajiem mērķiem vai ka biedrība šos mērķus mēģinās sasniegt

ar vardarbību vai nedemokrātisku un antikonstitucionālu līdzekļu palīdzību. Līdz

ar to indivīda tiesību ierobežojums, nereģistrējot viņu dibināto biedrību, nebija

proporcionāls sabiedrības interesēm, kas tika ar to aizsargātas, jo šim

ierobežojumam nebija svarīgu un pietiekamu iemeslu.

Prasītāji šajā lietā ir septiņi Grieķijas pilsoņi – elektriķis Sidiropouluss

(Sidiropoulus), skolotājs Dimtsis (Dimtsis), zemnieki Anastasiadis

(Anastassiadis), Bouless (Boules) un Sovislis (Sovislis), kā arī zobārsts Seltsass

(Seltsas), kas visi dzīvo Florinas (Florina) apgabalā Ziemeļgrieķijā, pie bijušās

Dienvidslāvijas republikas Maķedonijas robežas. Prasītāji, kas apgalvoja, ka

viņiem ir “maķedoniešu” etniskā izcelsme un “maķedoniešu nacionālā

pārliecība”, 1990.gada 18.aprīlī kopā ar 49 citām personām nolēma dibināt

bezpeļņas biedrību ar nosaukumu “Maķedoniešu civilizācijas mājas” (turpmāk –

biedrība). Tās memorandā par galvenajiem mērķiem tika minēta biedrības locekļu

un Florinas apgabala iedzīvotāju kopuma kultūras, intelektuālā un radošā attīstība

un sadarbības, solidaritātes un mīlestības veicināšana viņu starpā, kultūras

decentralizācija un reģiona intelektuālo un radošo tradīciju saglabāšana, kā arī

reģiona dabas un kultūras vides aizsardzība. Prasītāji 1990.gada 12.jūnijā griezās

Florinas pirmās instances tiesā ar lūgumu reģistrēt viņu biedrību Grieķijas

Civilkodeksa 79.panta noteiktajā kārtībā (šis pants nosaka, ka šāda veida

organizācijas reģistrē pirmās instances tiesas). 1990.gada 9.augustā šis pieteikums

tika noraidīts, minot vairākus iemeslus. Pirmkārt Florinas tiesa norādīja, ka

pieteikumu dibināt biedrību ar tieši šādu nosaukumu tiesa jau bija noraidījusi

1990.gada 19.martā kā neatbilstošu likumiem (par pretlikumīgu tika uzskatīts

viens no organizācijas mērķiem – “nacionālās neatkarības aizsardzība”). Pēc

tiesas ieskata – 1990.gada 12.jūnijā reģistrācijas pieteikumu iesniegusi tā pati

organizācija, vienīgi svītrojusi no memoranda par pretlikumīgu atzīto mērķi. Bez

tam Florinas tiesa norādīja, ka vairāki biedrības dibinātāji, kas ir arī tās pagaidu

valdē, pauduši ideju, ka Grieķijā pastāv maķedoniešu mazākumgrupa. Kā pamats

atteikumam tika izmantoti arī vairāki avīžu raksti, kuros, cita starpā, bija minēts,

ka divi no prasītājiem – Sidiropouluss un Anastasiadis – 1990.gada 9.jūnijā par 16

citu biedrības dibinātāju saziedotajiem līdzekļiem apmeklējuši Kopenhāgenu, kur

piedalījušies EDSA rīkotajā sanāksmē un pauduši ideju par maķedoniešu

mazākumgrupas eksistenci Grieķijā, kā arī uzturējuši kontaktus ar Grieķijai

naidīgi noskaņotu Turcijas pārstāvi. Pamatojoties uz to, tiesa secināja, ka biedrība

tiek dibināta nevis memorandā norādīto mērķu sasniegšanai, bet gan lai realizētu

ideju par maķedoniešu mazākumgrupu, kas ir pretrunā ar Grieķijas likumiem.

1990.gada 7.septembrī prasītāji iesniedza apelācijas sūdzību Saloniku Apelācijas

tiesā. Izskatot sūdzību, Apelācijas tiesa izvērtēja reģiona vēsturi, sākot ar laiku

pirms mūsu ēras, un secināja – nav pamata apgalvojumiem, ka vēsturiskās

Maķedonijas daļā, kas šobrīd ietilpst Grieķijas sastāvā, jebkad būtu mitinājusies

atsevišķa slāvu izcelsmes maķedoniešu nācija. Tika uzsvērts, ka vēsturiski

Maķedoniju vienmēr apdzīvojuši grieķi, savukārt bijušās Dienvidslāvijas sastāvā

ietilpušo Maķedonijas republiku, kas tika izveidota 20.gadsimta 40.gados,

apdzīvo specifiskā slāvu valodas dialektā runājoši iedzīvotāji, kas cēlušies no

dažādām nācijām (serbiem, grieķiem, musulmaņiem, bulgāriem u.c.) un kuriem

nacionālā pašapziņa ir nestabila. Tika uzsvērts, ka bijušās Dienvidslāvijas

republikas iedzīvotājiem nav nekāda sakara ar vēsturisko Maķedonijas teritoriju,

un ka republikas nosaukums izvēlēts maldīgi (tās teritorijā atrodas tikai neliela

daļa vēsturiskās Maķedonijas teritorijas). Apelācijas tiesa, izvērtējot prasītāju

dibināmās biedrības nosaukumu un mērķus, secināja, ka tās darbība virzīta uz

vēsturiski neeksistējošas slāvu izcelsmes maķedoniešu nācijas eksistences

atzīšanu un var radīt šaubas par vēsturiskās Maķedonijas teritorijas un tās

iedzīvotāju piederību pie Grieķijas. Tādējādi tika secināts, ka biedrības darbības

mērķi ir vērsti pret Grieķijas teritoriālo vienotību un apelācijas sūdzība ir

noraidāma. Tieši pirms apelācijas sūdzības izskatīšanas presē parādījās vairāki

raksti, kuros prasītāji tika apvainoti sadarbībā ar dažādām maķedoniešu

nacionālistu organizācijām, kas darbojas ASV un Austrālijā, kā arī atbalsta

saņemšanā no bijušās Dienvidslāvijas republikas Maķedonijas valdības un tās

pavēļu pildīšanā. Šie raksti būtiski ietekmēja Apelācijas tiesas spriedumu un tika

izmantoti kā viens no pierādījumiem.

Prasītāji lietu pārsūdzēja Kasācijas tiesā, norādīdami uz Grieķijas konstitūcijas un

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) pārkāpumiem attiecībā

uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību. Prasītāji apgalvoja, ka Apelācijas tiesa

izvērtējusi nevis organizācijas dibināšanas atbilstību likumiem, bet gan lietderību,

un balstījusies uz tendencioziem un apšaubāmiem avīžu rakstiem, kā arī sagrozīti

interpretējusi biedrības memorandu. Kasācijas tiesa sūdzību 1994.gada

25.februārī noraidīja kā nepamatotu.

Prasītāji 1994.gada 16.novembrī griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk

– Komisija), apgalvodami, ka pret viņiem noticis Konvencijas 6., 9., 10., 11. un

14.panta pārkāpums. 1995.gada 24.jūnijā Komisija atzina pieteikumu par

pieņemamu attiecībā uz sešiem prasītājiem, jo septītais starplaikā bija miris. Savā

1997.gada 11.aprīļa ziņojumā Komisija pauda vienprātīgu viedokli, ka noticis

Konvencijas 11.panta pārkāpums, savukārt nav nepieciešams izskatīt jautājumu

par prasītāju pārējo norādīto pantu pārkāpumiem.

Grieķijas valdība nosūtīja Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk – Tiesa)

iesniegumu, kurā apgalvoja, ka pieteikums noraidāms kā nepieņemams, jo nav

izsmelti visi nacionālie tiesību aizsardzības mehānismi, vai alternatīvi noraidāms

sakarā ar to, ka neviena no prasītāju sūdzībām nav pamatota. Savukārt prasītāji

lūdza Tiesai viņu pieteikumu apmierināt pilnā apmērā, piešķirt kompensāciju un

atlīdzināt tiesas izdevumus.

Valdības pārstāvji Tiesā cēla iebildumu, ka prasītāji nav pilnībā izmantojuši

nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus, jo nacionālajās tiesās nav

atsaukušies uz Konvencijas 9., 10. un 14.pantu. Tiesa atsaucās uz savu 1981.gada

13.augusta spriedumu lietā Young, James and Webster v. The United Kingdom,

kurš noteica, ka, ievērojot Konvencijas 11.panta autonomo lomu un konkrēto

piemērošanas sfēru, tas var tikt arī aplūkots 9. un 10.panta gaismā. Personiskā

viedokļa aizsardzība, kuru šie panti nodrošina ar apziņas un vārda brīvības

palīdzību, uzskatāma arī par vienu no 11.panta aizsargātās biedrošanās brīvības

mērķiem. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka sūdzības par 9., 10. un 14. panta pārkāpumiem

ir cieši saistītas ar 11.panta būtību, un valdības iebildumu noraidīja. Tāpat Tiesa

par nepamatotu atzina valdības iebildumu, ka Konvencijas institūcijās izskatīšanai

esot iesniegts strīds starp Grieķiju un bijušās Dienvidslāvijas republiku

Maķedoniju, līdz ar to pārkāpjot individuālās sūdzības principu. Bez tam Tiesa

norādīja, ka konkrētajā gadījumā nav piemērojams Konvencijas 17.pants, jo

biedrības memorandā nav nekā tāda, kas liecinātu, ka tā, balstīdamās uz

Konvenciju, būtu veikusi darbības, kas ierobežo citas tajā noteiktās tiesības un

brīvības.

Grieķijas valdība nenoliedza, ka noticis Konvencijas 11.pantā paredzēto tiesību

ierobežojums. Tiesas uzdevums bija izvērtēt, vai šāds ierobežojums konkrētajā

situācijā bija attaisnojams. Saskaņā ar 11.pantu biedrošanās un pulcēšanās

brīvības ierobežojums var būt attaisnojams tika gadījumā, ja tas paredzēts

likumos, ja tam ir leģitīms mērķis un ja tas ir nepieciešams demokrātiskā

sabiedrībā.

Tiesa atzina, ka šajā gadījumā biedrošanās un pulcēšanās brīvības ierobežojumi

bija paredzēti likumā, jo Grieķijas Civilkodekss atļāva pirmās instances tiesai

atteikt biedrības reģistrāciju, ja tai ir radušās šaubas par biedrības memoranda

atbilstību likumam. Tiesa šajā jautājumā piekrita valdībai, ka memorandā

minētajiem biedrības mērķiem jāsakrīt ar tās faktiskajiem mērķiem un tie nedrīkst

būt pretrunā ar likumu, morāli vai sabiedrisko kārtību. Grieķijas tiesām ir tiesības

likvidēt jau esošas biedrības, ja konstatē, ka to darbība neatbilst memorandā

norādītajiem mērķiem.

Valdības pārstāvji apgalvoja, ka šajā gadījumā biedrošanās brīvības ierobežojumi

bija saistīti ar vairākiem leģitīmiem mērķiem – valsts drošības aizsardzību,

nekārtību nepieļaušanu un Grieķijas kultūras un vēstures simbolu saglabāšanu.

Tiesa apšaubīja pēdējo no minētajiem mērķiem, tomēr, ņemot vērā sarežģītās

politiskās attiecības starp Grieķiju un bijušās Dienvidslāvijas republiku

Maķedoniju, Tiesa akceptēja viedokli, ka konkrētie ierobežojumi bijuši paredzēti,

lai aizsargātu valsts drošību un nepieļautu nekārtības.

Analizējot ierobežojumu nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, Tiesa atzīmēja,

ka iedzīvotāju tiesības dibināt juridiskas personas, lai kolektīvi darbotos kopējo

interešu jomā, ir būtisks biedrošanās brīvības aspekts, bez kura šī pamattiesība

zaudētu jebkādu jēgu. Tas, kā nacionālie tiesību akti regulē šo brīvību un kā šī

brīvība tiek īstenota praksē, atspoguļo konkrētās valsts demokrātijas līmeni.

Valstīm ir tiesības ar tiesību aktu palīdzību ierobežot biedrošanās brīvību, taču tas

jādara, ievērojot ar Konvencijas ratifikāciju uzņemtās saistības. Tiesa norādīja, ka

analizējot, vai ierobežojumi ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, jāaplūko

konkrētais ierobežojums visu lietas apstākļu gaismā un jāizdara secinājums, vai

tas ir proporcionāls leģitīmajam mērķim, kuru paredzēts ar šo ierobežojumu

sasniegt, un vai iemesli, ko minējušas nacionālās iestādes, lai attaisnotu šo

ierobežojumu, ir “svarīgi un pietiekami”.

Prasītāji šajā sakarā norādīja, ka lietas materiāli nekādā mērā neliecina, ka viņi

būtu vēlējušies apdraudēt Grieķijas teritoriālo vienotību vai arī valsts vai

sabiedrības drošību. Apziņa, ka personas pieder pie mazākumgrupas, un vēlme

saglabāt šīs mazākumgrupas kultūru nevar tikt uzskatīta par draudu demokrātiskai

sabiedrībai. Tāpat par draudu valsts drošībai nevar tikt uzskatīta biedrības

dibinātāju dalība EDSA Kopenhāgenas sanāksmē, jo Grieķijas valdība, parakstot

visus svarīgākos EDSA dokumentus, pati atzinusi, ka tās pilsoņiem ir tiesības

piedalītie šādos procesos. Bez tam prasītāji norādīja, ka apšaubāmi avīžu raksti

nevar tikt izmantoti kā pierādījums valstī, kurā valda likuma varas princips.

Komisija, izanalizējusi nacionālajās tiesās sniegtos pierādījumus, nonāca pie

secinājuma, ka trūkst pierādījumu tam, ka prasītājiem būtu bijušas separātiskas

idejas. Lai gan nacionālās tiesas varēja pamatoti secināt, ka prasītāji uzstāj uz

maķedoniešu mazākumgrupas eksistenci Grieķijā, tas pats par sevi nevarēja būt

iemesls, lai ierobežotu viņu biedrošanās brīvību. Nekas neliecināja, ka prasītāji

savus mērķus vēlētos sasniegt ar vardarbības vai nedemokrātisku un

antikonstitucionālu līdzekļu palīdzību. Komisija uzskatīja, ka ierobežojumu

iemesli šajā gadījumā nevarēja tikt uzskatīti par svarīgiem un pietiekamiem, līdz

ar to šie ierobežojumi nebija proporcionāli to mērķim.

Tiesa atzīmēja, ka pat tad, ja kādas biedrības dibinātāji pēc savas nacionālās

apziņas pieder pie kādas mazākumgrupas, kā tas bija šajā gadījumā, EDSA

Konferences par cilvēka dimensiju Kopenhāgenas sanāksmes 1990.gada 29.jūnija

dokuments un 1990.gada 21.novembra Parīzes harta Jaunajai Eiropai atļauj šīm

personām dibināt biedrības, lai aizsargātu savu kultūras mantojumu. Tiesa, pēc

būtības neapšaubot nacionālo tiesu pilnvaras lietā iesniegto pierādījumu

izvērtēšanā, tomēr atzīmēja, ka vairāki raksti, kuri būtiski ietekmējuši lietas

iznākumu, bijuši atrauti no konkrētās lietas un saturējuši autoru subjektīvus

vērtējumus. Atteikums reģistrēt biedrību pamatojies vienīgi uz aizdomām par

dibinātāju mērķiem un iespējamo biedrības darbību pēc reģistrācijas. Tiesa

norādīja, ka nacionālajām institūcijām ir tiesības likvidēt biedrības, kuru darbība

nesakrīt ar memorandā norādītajiem mērķiem. Šajā gadījumā nekādi fakti

neliecināja, ka biedrības mērķi nesakritīs ar memorandā minētajiem, jo, tā kā

biedrība nekad nebija reāli pastāvējusi, tā nebija paspējusi veikt jebkādas

darbības. Ja aizdomas, ka biedrības mērķi nesakrīt ar memorandā minētajiem,

izrādītos pamatotas, tad valsts iestādes (pirmās instances tiesa) varētu to saskaņā

ar Grieķijas Civilkodeksu likvidēt. Pamatojoties uz minētajiem iemesliem, Tiesa

vienbalsīgi nolēma, ka atteikums reģistrēt prasītāju organizāciju bija

neproporcionāls iecerētajiem mērķiem un tādējādi ir noticis Konvencijas 11.panta

pārkāpums.

Tiesa piekrita Komisijas viedoklim, ka nav nepieciešams izskatīt sūdzības par

pārējo prasītāju norādīto Konvencijas pantu pārkāpumiem, jo tās balstās uz tiem

pašiem faktiem, uz kuriem balstīta sūdzība par Konvencijas 11.panta pārkāpumu.

Katrs no sešiem prasītājiem, pamatojoties uz Konvencijas 50.pantu, prasīja

nemateriālo zaudējumu atlīdzību 15 miljonu Grieķijas drahmu apmērā (kopumā

90 miljoni Grieķijas drahmu). Kā pamatojums tika minēta būtiskā negatīvā

ietekme uz prasītāju sabiedrisko stāvokli, kas radusies sakarā ar atteikumu

reģistrēt biedrību. Tiesa atzina, ka prasītāji cietuši nemateriālos zaudējumus,

tomēr nolēma, ka atzinums, ka pārkāpts Konvencijas 11.pants, būs pietiekama

kompensācija. Tiesa uz taisnīguma pamata piešķīra prasītājiem atlīdzību par

izdevumiem, kas radušies, aizsargājot intereses nacionālajās tiesās un

Konvencijas institūcijās, 4 miljonu Grieķijas drahmu apmērā.

Izskatot lietu, Tiesa balstījās uz sekojošu Tiesas praksi: Young, James and

Webster v. The United Kingdom, 13.08.1981.; Saidi v. France, 26.09.1995.; The

United Communist Party of Turkey and Others v. Turkey, 30.01.1998.