spriest. Par slikto apiešanos ar Ribiču apcietinājuma laikā Konstitucionālā tiesa
atzīmēja, ka šos trīs policistus jau esot attaisnojušas zemākās instances tiesas un
tagadējos apstākļos vairāk nav iespējams noskaidrot svarīgus faktus, kas pierādītu
šo cilvēktiesību pārkāpumu. Tādējādi tiesa šo prasību atzina par nepieļaujamu.
1991.gada 5.augustā Ribičs griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā. Pamatojoties
uz Konvencijas 3., 6.panta 1.punktu un 13.pantu saistībā ar 3.pantu, viņš sūdzējās,
ka apcietinājuma laikā ir pārcietis cietsirdīgu un pazemojošu apiešanos, ka viņam
nav bijusi iespēja efektīvi uzturēt savu prasību par zaudējumu atlīdzību, tā kā viņš
bijis vienīgi civilprasītājs krimināllietā, un ka Konstitucionālā tiesa nav bijis
efektīvs līdzeklis tiesību realizēšanai.
1993.gada 20.oktobrī Eiropas Cilvēktiesību komisija atzina sūdzību par ECK
3.panta pārkāpumu par pieļaujamu, bet atlikušo sūdzības daļu - par nepieļaujamu.
Savā 1994.gada 4.jūlija ziņojumā (ECK 31.pants) tā atzina (ar 10 balsīm pret 6),
ka ir bijis ECK 3.panta pārkāpums.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa, taisot spriedumu, ņēma vērā šādus faktus. Tūlīt pēc
atbrīvošanas no apcietinājuma Ribiča ievainojumus konstatēja gan ārsti, gan
vairāki citi liecinieki. Ārsts Šeidlbauers pirmās instances tiesā un medicīnas
eksperts apelācijas instances tiesā secināja, ka kritiens pret mašīnas durvīm
nevarētu radīt tik daudzus ievainojumus. Netika apstrīdēts fakts, ka prasītājam
bija vairāki labās rokas ievainojumi. Bez tam policista Markla liecībās sastopamas
pretrunas. Viņa rakstītais ziņojums, kuru it kā esot ieteicis rakstīt viņa tiešais
priekšnieks Gross, bija nepareizi datēts ar 1988.gada 1.jūniju, turklāt Gross
apgalvoja, ka viņš nav zinājis ne par kādiem ievainojumiem. Pretrunīgi bija arī
Markla apgalvojumi par laiku, kad prasītājs pirmo reizi parādījis savus
ievainojumus. Policijas mašīnas šoferis Frolihs nebija redzējis Ribiču krītam.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņēma vērā arī nacionālo tiesu spriedumus.
Austrijas valsts neapstrīdēja faktu, ka Ribiča ievainojumi radušies laikā, kad viņš
atradies apcietinājumā, kas jau vien ir prettiesiski, tā kā viņš atradās pilnīgā
policijas varā un kontrolē. Policista Markla attaisnošana nacionālajā tiesā,
pamatojoties uz nevainīguma prezumpciju, tomēr neatbrīvo Austriju no atbildības,
kuru tai uzliek Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Tādēļ valdībai bija jādod ticams
izskaidrojums, kā radušies prasītāja ievainojumi. Tomēr tā nedarīja neko vairāk,
kā tikai atsaucās uz nacionālo tiesu spriedumiem. Kas attiecās uz kritienu pret
durvīm, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tāpat kā Eiropas Cilvēktiesību komisija,
neuzskatīja šo izskaidrojumu par pārliecinošu, jo pat gadījumā, ja Ribičs būtu
kritis, būdams policijas pavadībā, tas būtu ļoti nepilnīgs un tādējādi nepietiekams
izskaidrojums iegūtajiem ievainojumiem. Ņemot vērā iepriekšminētos faktus,
valdība nav pietiekoši labi pamatojusi viedokli, ka prasītāja ievainojumi pilnīgi,
galvenokārt vai daļēji ir radušies nevis dēļ sliktas apiešanās policijas iecirknī, bet
gan citādā veidā. Ņemot vērā prasītāja īpašo neaizsargātību viņa prettiesiskā
apcietinājuma laikā, Eiropas Cilvēktiesību komisija atzina, ka viņš ir bijis
pakļauts fiziskai vardarbībai, kas atzīstama par cietsirdīgu un pazemojošu rīcību.
Pieņemot, ka apgalvojums, ka ievainojumi ir radīti ar nodomu apcietinājuma
laikā, ir pierādīts, valdība neapstrīdēja, ka prasītāja ievainojumi ir pietiekoši
smagi, lai radītu ECK 3.panta pārkāpumu. Tiesa uzsvēra, ka pret personu, kurai
atņemta brīvība, fiziska spēka pielietošana, kura nepieciešamību nav izraisījusi