neliktos loģisks, bet arī būtu pretējs valsts pozīcijai, ka administratīvās tiesības
nav pakļautas konvencijas regulējumam.
Prasītājs apgalvoja, ka Austrijas atruna šajā gadījumā nav pielietojama, jo,
pirmkārt, tā neatbilda ECK 64.panta prasībām, kurš nosaka:
"1. Parakstot šo konvenciju vai nosūtot tās ratifikācijas rakstu, ikvienai valstij ir
tiesības uz atrunu attiecībā uz jebkuru atsevišķu konvencijas nosacījumu tiktāl,
ciktāl kāds no tās teritorijā spēkā esošajiem likumiem nav saskaņā ar šo
nosacījumu. Šis pants nosaka, ka vispārēja rakstura atrunas nav pieļaujamas.
2. Jebkurai saskaņā ar šo pantu izdarītai atrunai ir jāsatur īss attiecīgā likuma
izklāsts."
un, otrkārt, šī panta konstrukcija un formulējums nepieļauj tā attiecināšanu uz
procesuālo tiesību sfēru, kā tas šajā lietā arī ir.
Tiesa atzīmēja, ka Farmeijers pamatoja savu sūdzību ar ECK 6.pantu, taču
Austrijas atrunas formulējumā ir norāde tikai uz 5.pantu un atsauce uz darbībām,
kas vērstas uz brīvības atņemšanu. Bez tam atruna var tikt izmantota tikai
gadījumā, kad tiek piemērotas gan materiālās tiesību normas, gan procesuālās
tiesību normas no viena vai vairākiem likumiem, kuri šajā atrunā ir norādīti.
Tomēr šajā gadījumā tika piemērotas materiālās tiesību normas no cita
likumdošanas akta - Ceļu satiksmes likuma.
Šie apsvērumi ir pietiekams pamats, lai izdarītu secinājumu, ka attiecīgā Austrijas
atruna šajā gadījumā nav piemērojama.
Kas attiecas uz tiesībām griezties tiesā, tad Farmeijers apgalvoja, ka neviena no
institūcijām, kurās tika skatīta viņa lieta, nevar tikt nosaukta par "tiesu" ECK
6.panta 1.daļas nozīmē. To var attiecināt ne tikai uz pārvaldes institūcijām, bet arī
uz Konstitucionālo tiesu, kura tikai izskatīja lietas konstitucionālos aspektus, un
visbeidzot uz Administratīvo tiesu. Pēdējai bija jāvadās no faktiem, kurus tai
sniedza pārvaldes institūcijas, izņemot gadījumus, kur to neatļauj Administratīvās
tiesas likuma 42(2).panta 3.apakšpunkts. Tādējādi Administratīvā tiesa nebija
tiesīga vākt pierādījumus, konstatēt faktus un ņemt vērā jaunus apstākļus. Turklāt,
atceļot administratīvo sodu, tai nebija tiesību to aizstāt ar savu lēmumu, bet lieta
bija jāatgriež tajā pašā iestādē, kura lēmumu bija pieņēmusi. Administratīvā tiesa
savā lēmumā aprobežojās tikai ar likumdošanas aktu piemērošanas novērtējumu
un tādējādi nevar tikt atzīta par tādu institūciju, kurai ir tiesības izskatīt lietu pēc
būtības.
Austrijas valdība centās šo viedokli apstrīdēt, taču Komisija šim viedoklim
piekrita. Tiesa arī piekrita, ka pārvaldes institūciju pieņemtie lēmumi, kuri
neatbilst ECK 6(1).pantam, kādi šajā gadījumā bija rajona un apgabala pašvaldību
lēmumi, ir jākontrolē "tiesas institūcijām ar pilnīgu jurisdikciju" (skatīt sekojošus
spriedumus: Alberts un Le Kompte pret Beļģiju (Albert and Le Compte v.
Belgium), 10.02.1983., Fišers pret Austriju (Fischer v. Austria), 26.04.1995..
Austrijas Konstitucionālā tiesa neatbilst šādas tiesu institūcijas statusam.
Konkrētajā gadījumā tā varēja tikai pārbaudīt, kā apstrīdētā procesuālā kārtība
atbilst Konstitūcijai, bet nevarēja pārbaudīt faktus, kuri attiecas uz lietu. Tādējādi
tai nav pilnvaru, kuras ir nepieciešamas saskaņā ar ECK 6(1).pantu.
Izvērtējot Administratīvās tiesas pilnvaras, jāņem vērā fakts, ka saskaņā ar ECK
nostādnēm šajā lietā tiesas sēde pēc savas būtības bija kriminālas dabas. No tā