Konvencijas 14.pants piemērojams visos gadījumos, kad apstākļi, kas rada
sliktāku stāvokli, ietekmē Konvencijā minēto tiesību īstenošanu (sk. Tiesas
1975.gada 12.aprīļa spriedumu lietā The National Union of Belgian Police v.
Belgium) vai arī, kad pasākumi, par kuriem iesniegta sūdzība, ir saistīti ar
Konvencijā minēto tiesību īstenošanu (sk. Tiesas 1976.gada 6.februāra spriedumu
lietā Schmidt and Dahlstrom v. Sweden). Tiesa uzskatīja, ka, piešķirot bērna
kopšanas pabalstu, valsts izrāda savu cieņu pret ģimenes dzīvi Konvencijas
8.panta izpratnē. Tādēļ bērna kopšanas pabalsts ietilpst šī panta darbības sfērā un
līdz ar to Konvencijas 14.pants saistībā ar 8.pantu ir piemērojami.
Saskaņā ar Tiesas praksi atšķirīga apiešanās Konvencijas 14.panta izpratnē
uzskatāma par diskriminējošu, ja tai nav "objektīva un pamatota attaisnojuma",
t.i., ja tā nav vērsta uz leģitīmu mērķi vai arī ja nepastāv pamatota
proporcionalitāte starp izmantotajiem līdzekļiem un mērķi, ko paredzēts ar tiem
sasniegt (sk. Tiesas 1994.gada 18.jūlija spriedumu lietā Karlheinz Schmidt v.
Germany). Prasītājs apgalvoja, ka atšķirīgā attieksme pret mātēm un tēviem
attiecībā uz bērnu kopšanas pabalsta piešķiršanu nekādā ziņā nav attaisnojama.
Šis pabalsts neesot paredzēts, lai aizsargātu mātes, bet gan lai palīdzētu tam no
vecākiem, kurš grib izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu un pieskatīt savus
mazgadīgos bērnus. Valdības pārstāvji savukārt vērsa Tiesas uzmanību uz faktu,
ka Eiropas valstīs nav vienotas prakses šī jautājuma risināšanā, un tas nozīmē, ka
Austrijas likumdevēja lēmums maksāt bērna kopšanas pabalstu vienīgi mātēm
ietilpst robežās, kuru ietvaros valstis var lemt par savu labklājības politiku. Bez
tam apšaubītās normas esot atspoguļojušas tā laika sabiedrisko domu, saskaņā ar
kuru mātēm esot galvenā loma mazgadīgu bērnu pieskatīšanā.
Komisija uzskatīja, ka vienotas politikas trūkums dažādu sociālo pabalstu
piešķiršanā atspoguļo būtiskās atšķirības dažādu dalībvalstu sociālās
nodrošināšanas shēmās, tomēr tas nevar atbrīvot tās dalībvalstis, kas ieviesušas
speciālas bērna kopšanas pabalstu piešķiršanas shēmas, no pienākuma piešķirt šos
pabalstus bez diskriminācijas. Nepastāv nekādi objektīvi un pamatoti attaisnojumi
atšķirīgai attieksmei pret mātēm un tēviem šajā jautājumā. Tādēļ prasītājs ir ticis
diskriminēts, īstenojot savas tiesības uz ģimenes dzīvi, kuras paredz Konvencijas
8.pants.
Tiesa norādīja, ka neviena no pusēm nav apstrīdējusi to, ka Austrijas likumdošana
bērna kopšanas pabalstu piešķiršanā, paredz atšķirīgu attieksmi pret vīriešiem un
sievietēm. Nav šaubu, ka dzimumu vienlīdzības panākšana ir viens no
būtiskākajiem Eiropas Padomes dalībvalstu mērķiem, un ir jābūt svarīgiem
iemelsiem, lai šādu atšķirīgu attieksmi uzskatītu par atbilstošu Konvencijai (sk.,
piemēram, Tiesas 1993.gada 24.jūnija spriedumu lietā Schuler-Zgraggen v.
Switzerland), tomēr dalībvalstīm ir dotas zināmas robežas, kuru ietvaros tās var
novērtēt, vai un kādā mērā atšķirības citādā ziņā vienādās situācijās attaisno
atšķirīgu attieksmi, ko paredz likums. Tomēr šīs robežas var mainīties atkarībā no
apstākļiem, lietas būtības un pamatojuma. Šajā ziņā viens no būtiskākajiem
jautājumiem ir tas, vai dalībvalstu likumdošana paredz vienotus kritērijus (sk.,
cita starpā, Tiesas 1984.gada 28.novembra spriedumu lietā Rasmussen v.
Denmark). Ir acīmredzams, ka astoņdesmito gadu beigās dalībvalstīs nebija
vienotu standartu attiecībā uz bērnu kopšanas pabalstiem, un vairumā dalībvalstu