Džamils iesniedza kasācijas sūdzību, norādīdams uz šādiem likuma
pārkāpumiem: ECK 7.panta pārkāpumu un principa pārkāpumu, ka noziegumam
un sodam par tā izdarīšanu ir jābūt noteiktam likumā, jo par soda naudas
nesamaksāšanu šajā gadījumā tika piemērots apcietinājums, kuram ir soda
raksturs. 1987.gada 31.decembra likums, kurš paredzēja bargākus noteikumus,
varēja tikt piemērots tikai pārkāpumiem, kas izdarīti pēc tā stāšanās spēkā.
Kasācijas tiesa 1989.gada 18.jūlijā noraidīja kasācijas sūdzību. Spriedumā bija
teikts, ka Apelācijas tiesa likumu piemērojusi pareizi, apcietinājums soda naudas
nesamaksāšanas gadījumā ir piespiedu līdzeklis un nevis sods, un ka procesuālās
normas, tajā skaitā tās, kuras vērstas uz soda izpildi, jāpiemēro arī gadījumos, kuri
tika izskatīti laikā, kad spēkā bija jaunās tiesību normas.
Džamils tika atbrīvots 1992.gada 22.aprīlī - pēc tam, kad bija izcietis sodu, kuru
paredzēja krimināllikums. Apcietinājums kā piespiedu līdzeklis soda naudas
nesamaksāšanas gadījumā viņam netika piemērots, jo pēc muitas iestāžu lūguma
prokurors to 1992.gada 20.martā atcēla, tā kā prasītājs tām bija samaksājis 6000
FRF.
1989.gada 13.novembrī Džamils griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk
- Komisija). Viņš sūdzējās, ka ar Parīzes Apelācijas tiesas spriedumu, kurš
paredzēja apcietinājuma temiņa pagarināšanu, ticis pārkāpts ECK 7.pants.
1992.gada 30.novembrī Komisija atzina šo iesniegumu par pieņemamu
izskatīšanai. Tā 1994.gada 10.marta ziņojumā pauda viedokli, ka ir noticis ECK
7.panta pārkāpums.
Francijas valdība nosūtīja Tiesai iesniegumu, kurā lūdza atzīt, ka "nav noticis
ECK 7.panta pārkāpums Džamila lietā". Savukārt prasītājs Tiesai lūdza atzīt, ka
"apcietinājums soda naudas nesamaksāšanas gadījumā ir sods, uz kuru attiecas
ECK 7.pants".
Svarīgākais bija jautājums par to, vai apcietinājums soda naudas nesamaksāšanas
gadījumā ir sods ECK 7(1).panta nozīmē? Prasītājs apgalvoja, ka Civilprocesa
kodekss aizliedz to piemērot civillietās. Apcietinājums soda naudas
nesamaksāšanas gadījumā, kā arī pati soda nauda esot uzskatāmi par sodiem, tā kā
soda nauda nevar aizvietot nenomaksātās muitas nodevas. Prasītājs arī sūdzējās,
ka apcietinājums šajā gadījumā praktiski ir neizbēgams, tā kā naudas sodi par
narkotisko vielu kontrabandu ir tik lieli, ka apsūdzētajiem parasti nav tik daudz
līdzekļu, lai tos varētu nomaksāt.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīmēja, ka laikā, kad tika izdarīts noziegums, par
kuru tika tiesāts Džamils, maksimālais viņam piemērojamais apcietinājuma
termiņš soda naudas nesamaksāšanas gadījumā bija 4 mēneši, tomēr Parīzes
Apelācijas tiesa piemēroja jauno likumu, kurš maksimālo apcietinājuma termiņu
pagarināja uz diviem gadiem.
Netika apstrīdēts fakts, ka šajā gadījumā likums tika piemērots ar atpakaļejošu
spēku. No tā izriet, ka ir noticis ECK 7(1).panta pārkāpums.
ECK 50.panta piemērošana par taisnīgu kompensāciju.
Saskaņā ar ECK 50.pantu Džamils pieprasīja kompensāciju par morālo kaitējumu
100 000 FRF apmērā par spriedumā noteikto un izciesto apcietinājumu ar
izredzēm, ka tas tiks pagarināts par diviem gadiem.