Džamils pret Franciju (Jamil v. France)  
1995. gada 8. jūnijs  
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas  
7. pants  
Sodīšanas bez tiesas nepieļaujamība  
1. Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziegumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas  
saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajiem valsts iekšējiem tiesību aktiem vai  
starptautiskajām tiesībām nebija noziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā  
tas, kas bija jāpiemēro nozieguma izdarīšanas brīdī.  
2. Šis pants neaizliedz nodot tiesai un sodīt jebkuru personu par jebkuru darbību vai  
bezdarbību, kas izdarīšanas brīdī tika uzskatīta par noziegumu saskaņā ar vispārējiem  
civilizēto nāciju atzītajiem tiesību principiem.  
Lietas būtība: aizliegums piemērot ar atpakaļejošu spēku likumu, kurš paredz  
lielāku atbildību.  
Prasītājs ir Brazīlijas pilsonis Abdallahs Džamils, kurš senāk bija dzīvojis Marseļā  
un strādājis par fotogrāfu. 1986.gada 4.jūnijā viņu muitas darbinieki aizturēja  
Šarla de Golla lidostā Parīzē, kad viņš kopā ar kādu otru personu taisījās paņemt  
saini, kurā atradās 2614 gramu kokaīna. Džamilam tika uzrādīta apsūdzība par  
aizliegtu preču kontrabandu un šīs kontrabandas iepriekšēju plānošanu.  
Apsūdzības rakstā, cita starpā, tika minēts, ka viņš nav Francijas pilsonis. Kopš  
1986.gada 9.jūnija viņš atradās pirmstiesas apcietinājumā.  
1987.gada 22.jūnijā Kriminālā tiesa piesprieda prasītājam 8 gadus cietumsoda,  
pēc kura izciešanas viņš tiks izraidīts no Francijas bez tiesībām tajā jebkad  
atgriezties. Tiesas spriedums arī paredzēja iepriekšminēto narkotisko vielu  
konfiskāciju un prasītājam uzlika par pienākumu samaksāt soda naudu muitas  
iestādēm, kuras piedalījās procesā gan kā otrais valsts apsūdzētājs, gan kā puse  
civillietā. Šīs soda naudas nesamaksāšanas gadījumā Džamils tiktu turēts  
apcietinājumā. Muitas iestādēm samaksājamā soda nauda bija 2 091 200 Francijas  
franku (FRF), un tiesa to noteica, rēķinot 800 FRF par gramu kokaīna. Tiesa arī  
noteica, ka abi apsūdzētie turami apcietinājumā līdz pilnīgai soda naudas  
nomaksai, bet ne ilgāk par likumā paredzēto apcietinājuma termiņu soda naudas  
nesamaksāšanas gadījumā. Saskaņā ar Francijas Kriminālprocesa kodeksu šāda  
apcietinājuma maksimālais termiņš bija 4 mēneši.  
Prasītājs, valsts apsūdzētājs un muita iesniedza apelāciju Parīzes Apelācijas tiesā,  
kura taisīja spriedumu 1988.gada 5.maijā. Tā pievienojās pirmās instances tiesas  
spriedumam, taču pēc muitas iestāžu lūguma noteica, ka soda naudas nenomaksas  
gadījumā apcietinājuma termiņš tiks piemērots, pamatojoties uz 1987.gada  
31.decembrī pieņemtā un 1988.gada 5.janvārī publicētā likuma noteikumiem, kurš  
maksimālo apcietinājuma termiņu par soda naudas nenomaksu palielināja līdz  
diviem gadiem, ja summa pārsniedz 500 000 FRF.  
Džamils iesniedza kasācijas sūdzību, norādīdams uz šādiem likuma  
pārkāpumiem: ECK 7.panta pārkāpumu un principa pārkāpumu, ka noziegumam  
un sodam par tā izdarīšanu ir jābūt noteiktam likumā, jo par soda naudas  
nesamaksāšanu šajā gadījumā tika piemērots apcietinājums, kuram ir soda  
raksturs. 1987.gada 31.decembra likums, kurš paredzēja bargākus noteikumus,  
varēja tikt piemērots tikai pārkāpumiem, kas izdarīti pēc tā stāšanās spēkā.  
Kasācijas tiesa 1989.gada 18.jūlijā noraidīja kasācijas sūdzību. Spriedumā bija  
teikts, ka Apelācijas tiesa likumu piemērojusi pareizi, apcietinājums soda naudas  
nesamaksāšanas gadījumā ir piespiedu līdzeklis un nevis sods, un ka procesuālās  
normas, tajā skaitā tās, kuras vērstas uz soda izpildi, jāpiemēro arī gadījumos, kuri  
tika izskatīti laikā, kad spēkā bija jaunās tiesību normas.  
Džamils tika atbrīvots 1992.gada 22.aprīlī - pēc tam, kad bija izcietis sodu, kuru  
paredzēja krimināllikums. Apcietinājums kā piespiedu līdzeklis soda naudas  
nesamaksāšanas gadījumā viņam netika piemērots, jo pēc muitas iestāžu lūguma  
prokurors to 1992.gada 20.martā atcēla, tā kā prasītājs tām bija samaksājis 6000  
FRF.  
1989.gada 13.novembrī Džamils griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk  
- Komisija). Viņš sūdzējās, ka ar Parīzes Apelācijas tiesas spriedumu, kurš  
paredzēja apcietinājuma temiņa pagarināšanu, ticis pārkāpts ECK 7.pants.  
1992.gada 30.novembrī Komisija atzina šo iesniegumu par pieņemamu  
izskatīšanai. Tā 1994.gada 10.marta ziņojumā pauda viedokli, ka ir noticis ECK  
7.panta pārkāpums.  
Francijas valdība nosūtīja Tiesai iesniegumu, kurā lūdza atzīt, ka "nav noticis  
ECK 7.panta pārkāpums Džamila lietā". Savukārt prasītājs Tiesai lūdza atzīt, ka  
"apcietinājums soda naudas nesamaksāšanas gadījumā ir sods, uz kuru attiecas  
ECK 7.pants".  
Svarīgākais bija jautājums par to, vai apcietinājums soda naudas nesamaksāšanas  
gadījumā ir sods ECK 7(1).panta nozīmē? Prasītājs apgalvoja, ka Civilprocesa  
kodekss aizliedz to piemērot civillietās. Apcietinājums soda naudas  
nesamaksāšanas gadījumā, kā arī pati soda nauda esot uzskatāmi par sodiem, tā kā  
soda nauda nevar aizvietot nenomaksātās muitas nodevas. Prasītājs arī sūdzējās,  
ka apcietinājums šajā gadījumā praktiski ir neizbēgams, tā kā naudas sodi par  
narkotisko vielu kontrabandu ir tik lieli, ka apsūdzētajiem parasti nav tik daudz  
līdzekļu, lai tos varētu nomaksāt.  
Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīmēja, ka laikā, kad tika izdarīts noziegums, par  
kuru tika tiesāts Džamils, maksimālais viņam piemērojamais apcietinājuma  
termiņš soda naudas nesamaksāšanas gadījumā bija 4 mēneši, tomēr Parīzes  
Apelācijas tiesa piemēroja jauno likumu, kurš maksimālo apcietinājuma termiņu  
pagarināja uz diviem gadiem.  
Netika apstrīdēts fakts, ka šajā gadījumā likums tika piemērots ar atpakaļejošu  
spēku. No tā izriet, ka ir noticis ECK 7(1).panta pārkāpums.  
ECK 50.panta piemērošana par taisnīgu kompensāciju.  
Saskaņā ar ECK 50.pantu Džamils pieprasīja kompensāciju par morālo kaitējumu  
100 000 FRF apmērā par spriedumā noteikto un izciesto apcietinājumu ar  
izredzēm, ka tas tiks pagarināts par diviem gadiem.  
Tiesa pievienojās Francijas valdības pārstāvja un Komisijas pārstāvja uzskatiem,  
ka jau tas vien, ka tika atzīts ECK 7.panta pārkāpums, ir taisnīga kompensācija  
par jebkuru pārciestu morālo kaitējumu, jo turklāt saistībā ar šī panta pārkāpumu  
prasītājs vispār nebija pabijis apcietinājumā.  
Kas attiecas uz finansiālajiem zaudējumiem, prasītājs prasīja 50 000 FRF, lai  
segtu Kasācijas tiesas izdevumus. Bez tam viņš apgalvoja, ka mierizlīgums ar  
muitu tika noslēgts tikai tādēļ, ka viņš iesniedza sūdzību Komisijā.  
Francijas valdība un Komisijas pārstāvis atstāja šo jautājumu Tiesas ziņā.  
Pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju un tiesu precedentiem, Tiesa  
nosprieda apmierināt prasītāja prasību šai daļā pilnā apmērā.  
Izskatot šo lietu, Tiesa balstījās uz sekojošiem tiesas precedentiem: Endžels un citi  
pret Nīderlandi (Engel and Others v. Netherlands), 08.06.1976.; Ozturks pret  
Vāciju (Öztürk v. Germany), 21.02.1984.; Velčs pret Apvienoto karalisti (Welch v.  
the United Kingdom), 09.02.1995.