Svētie klosteri pret Grieķiju (Holy Monasteries v.  
Greece)  
1994. gada 9. decembris  
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas  
Pirmā protokola 1. pants  
Īpašumtiesību aizsardzība  
Jebkurai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt  
viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar  
likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.  
Minētie nosacījumi nekādā mērā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus,  
kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar  
vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu.  
Valsts ar likumu, kas regulē baznīcas īpašuma tiesības, bez atlīdzības nodeva  
valsts īpašumā lielu daļu no klosteru īpašumiem, tādējādi pārkāpjot Eiropas  
Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1.pantu. Īpašuma piespiedu  
atsavināšana, vispār neizmaksājot kompensāciju, radīja prasītājiem nepamatotu  
apgrūtinājumu, kā rezultātā tika pārkāpts taisnīga līdzsvara princips starp  
indivīda, šajā gadījumā baznīcas kā juridiskas personas, kas pielīdzināta  
nevalstiskai organizācijai, interesēm un sabiedrības interesēm. Īpašuma  
piespiedu atsavināšana, neizmaksājot kompensāciju, pieļaujama vienīgi  
izņēmuma gadījumos, taču pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskata šeit šāda  
izņēmuma gadījuma nebija, līdz ar to personas īpašuma tiesību ierobežojums  
nebija proporcionāls sabiedrības interesēm, kas šī ierobežojuma rezultātā tika  
aizsargātas.  
Prasītāji šajā lietā ir astoņi grieķu Pareizticīgās baznīcas vīriešu klosteri, kas bija  
dibināti laika posmā no devītā līdz trīspadsmitajam gadsimtam. Līdz Grieķijas  
valsts dibināšanai 1829.gadā šie klosteri bija ieguvuši nozīmīgus īpašumus,  
galvenokārt dāvinājumu ceļā, tomēr lielākā daļa šo īpašumu tika ekspropriēti  
valsts pastāvēšanas sākumposmā. Arī paši klosteri lielu daļu īpašumu nodeva  
valstij un indivīdiem, tomēr vēl aizvien to rīcībā saglabājās lieli nekustamie  
īpašumi. Valsts nekad nebija apstrīdējusi klosteru īpašuma tiesības, savukārt  
klosteri vienmēr atsaucās uz tiesīgu valdījumu kā subsidiāru īpašuma tiesību  
pierādīšanas līdzekli, jo īpašuma tiesības apliecinošie dokumenti Bizantijas vai  
Osmaņu impēriju pastāvēšanas laikā vai nu vispār nebija izdoti, vai arī bija gājuši  
bojā. 1930.gadā tika pieņemts likums, ar kuru visi klosteru īpašumi tika sadalīti  
divās kategorijās - "realizējamajos īpašumos" un "saglabājamajos īpašumos". Pie  
pēdējiem tika pieskaitīti īpašumi, kas nepieciešami attiecīgo klosteru darbībai, un  
šo īpašumu apsaimniekošana tika uzticēta pašiem klosteriem. Savukārt  
realizējamo īpašumu apsaimniekošana tika uzticēta Baznīcas īpašumu pārvaldes  
birojam (turpmāk - BIPB), kas bija Izglītības un reliģisko lietu ministrijai pakļauta  
juridiska persona. Šo biroju vadīja valde, kurā bija baznīcas pārstāvji un ar  
baznīcu nesaistītas personas, ko iecēla Izglītības un reliģisko lietu ministrija.  
Baznīca no valsts Grieķijā pirmo reizi tika formāli nodalīta 1833.gadā. Tajā pašā  
laikā tika apstiprināti arī pirmie baznīcas statūti (tie saglabāja būtisku valsts  
kontroli pār baznīcu). Grieķijas 1975.gada konstitūcijas 3.pants pauda apņēmību  
atcelt novecojušo tradīciju, ka valsts kontrolē baznīcu. Tomēr pasludinātā  
baznīcas neatkarība nebija neierobežota, jo faktiski grieķu Pareizticīgā baznīca ir  
"dominējošās reliģijas" baznīca, kas pārstāv valsts reliģiju. Baznīcas neatkarību  
no valsts noteica arī 1977.gada 27.maijā pieņemtais likums, ar kuru tika  
apstiprināti grieķu Pareizticīgās baznīcas statūti. Šis pats likums piešķīra baznīcai  
un atsevišķām tās sastāvā ietilpstošām institūcijām, ieskaitot klosterus, publisko  
tiesību juridiskās personas statusu "attiecībā uz viņu tiesiskajām attiecībām".  
Baznīcai bija pienākums sadarboties ar valsti kopējo interešu jomā, piemēram, lai  
audzinātu jaunatni kristīgā garā, izkoptu laulības un ģimenes dzīvi u.tml.  
Saglabājās arī finansiāla saistība starp valsti un baznīcu, baznīcas darbība bija  
pakļauta valsts finansu uzraudzībai. Bez tam 1977.gada 27.maija likums noteica,  
ka Hierarhijas svētā sinode uzskatāma par augstāko baznīcas institūciju, kas  
regulē baznīcas iekšējo organizāciju un administrāciju. Tās pilnvarās ietilpa  
pārbaudīt lēmumus, kurus pieņem Pastāvīgā svētā sinode, arhibīskapi un citas  
baznīcas sastāvā esošas juridiskas personas (tai skaitā klosteri), kas neatradās  
valsts pakļautībā. Garīdznieciska rakstura juridiskās personas, kas veidoja baznīcu  
plašākā nozīmē, veidoja kopumu, kas bija nodalīts no valsts pārvaldes un baudīja  
pilnīgu autonomiju.  
1987.gada 5.maijā Grieķijas parlaments pieņēma likumu #1700/1987, kas regulēja  
baznīcas īpašuma jautājumus. Ar šo likumu tika mainīta baznīcas īpašumu  
apsaimniekošanas un pārvaldes kārtība. Tas noteica, ka sešu mēnešu laikā no  
publicēšanas brīža valsts kļūs par visu klosteriem piederošo īpašumu īpašnieku, ja  
vien klosteri nepierādīs savas īpašuma tiesības ar oficiāliem reģistrācijas  
dokumentiem, šādas tiesības nebūs paredzētas normatīvajos aktos vai arī nestāsies  
spēkā galīgs tiesas spriedums, ar kuru apstrīdētas valsts īpašuma tiesības. Līdz ar  
to attiecībā uz klosteru zemi faktiski tika noteikta valsts īpašuma prezumpcija.  
Šajā sakarā nepieciešams atzīmēt, ka nekustamo īpašumu reģistrācija Grieķijā  
notika tikai sākot ar 1856.gadu, savukārt prasība reģistrēt legātus un mantojuma  
tiesības uz nekustamiem īpašumiem tika ieviesta tikai sākot ar 1946.gadu. Par  
iemeslu likuma #1700/1987 pieņemšanai tā paskaidrojošajā memorandā tika  
minēts, pirmkārt, tas, ka lielie baznīcu īpašumi ir paliekas no laikiem, kad baznīcu  
īpašuma mērķis bija uzturēt baznīcas, taču šobrīd valsts piešķir nepieciešamo  
finansējumu, lai tās veiktu savas funkcijas un, otrkārt, nepietiekami efektīvā un  
nekontrolētā īpašumu apsaimniekošana no baznīcas puses un to apgrūtināšana ar  
lietu tiesībām un izpārdošana. Bez tam valsts atsaucās uz to, ka klosteri uz  
vairumu no zemes īpašumiem nevar pierādīt savas īpašuma tiesības.  
Ar šo likumu visi klosteru īpašumi, neatkarīgi no tā, vai tie ietilpa realizējamo vai  
saglabājamo īpašumu kategorijā, tika nodoti ekskluzīvā BIPB pārvaldē. Tiesības  
lietot jebkurus BIPB vai klosteru pārvaldē esošos lauksaimniecībā izmantojamos  
nekustamos īpašumus bija paredzēts nodot zemniekiem, kas jau darbojas  
lauksaimniecības kooperatīvos vai arī, saņēmuši piešķirto zemi, kļūtu par šādu  
kooperatīvu dalībniekiem, pašiem lauksaimniecības kooperatīviem vai arī valsts  
iestādēm. Klosteriem tika paredzēts nodot 5% no ienākumiem, kas gūti, nododot  
tiem piederošo zemi lietošanā par maksu, taču šādu kārtību bija paredzēts saglabāt  
tikai uz sešiem mēnešiem, kuru laikā klosteru īpašumi bija jānodod valstij. Pēc  
tam ienākumus bija paredzēts novirzīt privāto tiesību juridiskai personai, kuras  
izveidi paredzēja šis pats likums un kuras mērķis būtu rūpēties par izglītības  
programmu īstenošanu.  
Likums #1700/1987 paredzēja iespēju sešu mēnešu laikā noslēgt starp klosteriem  
un valsti līgumu, kurā tiktu noteikts, kādā kārtībā klosteru nekustamie īpašumi  
tiek nodoti valsts īpašumā. Ja sešu mēnešu laikā šāds līgums netiktu noslēgts,  
iestātos iepriekšminētā valsts īpašuma prezumpcija un valsts attiecībā uz šiem  
īpašumiem pret trešajām personām varētu izmantot visas no īpašuma izrietošās  
tiesības. Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kuras valdījumā atradās īpašums,  
kurš saskaņā ar šo likumu bija "uzskatāms par valsts īpašumu", bija pienākums to  
nodot lauksaimniecības vai mežsaimniecības departamentam, pretējā gadījumā šis  
īpašums tiktu pārņemts ar administratīvu piespiedu līdzekļu palīdzību. Ar šo  
likumu tika grozīts arī BIPB valdes sastāvs uz iecelšanas procedūra - tagad tā  
sastāvēja no priekšsēdētāja un viņa vietnieka, kurus iecēla Ministru kabinets pēc  
izglītības un reliģisko lietu ministra priekšlikuma, kā arī sešiem citiem locekļiem  
un viņu vietniekiem pusi no kuriem iecēla Pastāvīgā svētā sinode, bet otru pusi -  
izglītības un reliģisko lietu ministrs.  
1987.gada 10. un 16.jūlijā izglītības un zinātnes ministrs iecēla BIPB  
priekšēdētāju un pārējos locekļus. Četras dienas vēlāk grieķu Pareizticīgā baznīca  
iesniedza prasību Augstākajā administratīvajā tiesā, kurā apstrīdēja BIPB  
iecelšanas likumību, prasot pārskatīt šo lēmumu un nekavējoties apturēt tā izpildi.  
1987.gada 11.septembrī līdzīgu prasību iesniedza arī vairāki klosteri. Šajā  
iesniegumā, cita starpā, tika apgalvots, ka likums #1700/1987 pārkāpj Grieķijas  
konstitūcijas 3.pantu (tas nosaka baznīcas neatkarību no valsts) un Eiropas  
Cilvēktiesību konvenciju (turpmāk - Konvencija). Augstākā administratīvā tiesa  
atcēla izglītības un reliģisko lietu ministra 1987.gada 16.jūlija lēmumu par BIPB  
iecelšanu, jo tas neatbilda likumā noteiktajai iecelšanas procedūrai, taču,  
izvērtējot likuma #1700/1987 atbilstību Grieķijas konstitūcijai un Grieķijai  
saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, tiesas vairākums uzskatīja, ka  
pārkāpums nav noticis.  
Likuma #1700/1987 pieņemšana izsauca asu reakciju no baznīcas puses.  
Situācijas uzlabošanai notika vairākas tikšanās starp valdības pārstāvjiem un  
Hierarhija svēto sinodi, kuru rezultātā tika noslēgta iepriekšēja vienošanās, kas  
paredzēja, ka klosteri saskaņā ar līgumu nodos noteiktu daļu savu īpašumu valstij.  
Iepriekšējā vienošanās paredzēja, ka grieķu Pareizticīgajai baznīcai jāsaņem katra  
klostera individuāls pilnvarojums līguma noslēgšanai. Līgumu ar valsti Pastāvīgā  
svētā sinode noslēdza 1988.gada 11.maijā. Saskaņā ar šo līgumu 149 klosteri,  
ieskaitot trīs no klosteriem, kas ir prasītāji šajā lietā, nodeva savus  
lauksaimniecībā un mežrūpniecībā izmantojamos īpašumus valstij. Savukārt 47  
citi klosteri paziņoja, ka viņus šis līgums neskar, jo viņi šādas kategorijas  
īpašumus nepārvalda. Parlaments ratificēja šo līgumu ar likumu #1811/1988. Ar  
likumu tika noteikts, ka to klosteru, kuri nenoslēdza līgumu, pilsētu īpašumi tika  
nodoti Pastāvīgās svētās sinodes pārvaldē. Likumā tika noteikta kārtība, kādā  
līgumu noslēgušie klosteri nodod īpašumus valstij, kā arī īpašuma apjoms, kādu  
tie drīkst paturēt. Saskaņā ar noslēgto līgumu un likumu #1811/1988 bija  
paredzēts likvidēt BIPB, kad līgums būs īstenots, taču faktiski BIPB tika likvidēts  
uzreiz pēc līguma ratifikācijas. Tā rezultātā klosteri, kas parakstīja līgumu, paši  
ieguva tiesības brīvi apsaimniekot savus pilsētu īpašumus un lauku īpašumus, kas  
palika to rīcībā saskaņā ar noslēgto līgumu, savukārt tiesības apsaimniekot  
realizējamos īpašumus ieguva grieķu Pareizticīgā baznīca (tā realizēja šīs tiesības  
caur Pastāvīgo svēto sinodi). Arī visi citi likumos paredzētie BIPB pienākumi tika  
nodoti grieķu Pareizticīgajai baznīcai.  
Praksē ar abu iepriekš aplūkoto likumu īstenošanu radās problēmas. Līdz brīdim,  
kad lieta tika izskatīta Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk - Tiesa), nebija  
noteikts, kuri īpašumi nododami valstij saskaņā ar likumu #1700/1987 un likumu  
#1811/1988. Lauksaimniecības ministrija 1989.gada 20.februārī izplatītajā  
apkārtrakstā vērsa valsts pārvaldes iestāžu uzmanību uz to, ka klosteru, kas  
neparakstīja līgumu ar valsti, īpašumi uzskatāmi par nodotiem valsts īpašumā ar  
likumu #1700/1987. Šajā apkārtrakstā valsts pārvaldes iestādēm tika arī  
atgādināta iespēja veikt īpašumu pārņemšanu, izmantojot administratīvos  
piespiedu līdzekļus. Vairākas prasībās, kuras Grieķijas tiesās bija cēluši klosteri,  
kas nav prasītāji šajā lietā, tika noteikts, ka līdz ar likuma #1700/1987 spēkā  
stāšanos šo klosteru īpašumi automātiski pārgājuši valsts īpašumā un tiem nav  
tiesību celt par šiem īpašumiem prasību tiesā. Savukārt citos gadījumos, kaut arī  
valsts faktiski nebija pārņēmusi klosteru īpašumus, tā lika dažādus šķēršļus  
īpašumu izmantošanai no klosteru puses (piemēram, aizliedza cirst kokus  
klosterim piederošā mežā).  
1987.gadā Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk - Komisija) griezās klosteri  
Ano Xenia, Ossios Loukas, Agia Lavra Kalavriton, Metamorphosis Sotiros un  
Asomaton Petraki, kā arī seši mūki no šiem klosteriem. 1988.gada 15.maijā  
Komisijā griezās arī klosteri Chrysolentissa Eginis, Phlamourion Volou un Mega  
Spileo Kalavriton, kā arī četri mūki un viens garīdznieks. Prasītāji balstījās uz  
Konvencijas 6., 9., 11., 13., un 14.pantu, kā arī Pirmā protokola 1.pantu.  
1989.gada 4.septembrī Komisija apvienoja abus pieteikumus vienā un 1990.gada  
5.jūnijā tā atzina šo pieteikumu par pieņemamu, taču tikai tiktāl, ciktāl to bija  
iesnieguši klosteri. Atsevišķo mūku pieteikums tika atzīts par nepieņemamu. Savā  
1993.gada 14.janvāra ziņojumā Komisija pauda viedokli, ka nav noticis neviena  
prasītāju minētā Konvencijas panta pārkāpums.  
Grieķijas valdība nosūtīja Tiesai iesniegumu, kurā aicināja Tiesu pilnībā noraidīt  
klosteru iesniegto pieteikumu. Savukārt klosteri lūdza Tiesu atzīt, ka likumi, kā  
arī tiem sekojošie Grieķijas Republikas akti pārkāpj Pirmā protokola 1.pantu un  
Konvencijas 6.pantu, kā arī netieši - Konvencijas 12., 14.,9. un 11.pantu un ka  
minētie pārkāpumi notikuši pret prasītājiem, kā arī lūdza piešķirt kompensāciju.  
Attiecībā uz prasītāju iesniegumu Grieķijas valdība, pirmkārt, apgalvoja, ka  
prasītāji nav uzskatāmi par nevalstiskām organizācijām Konvencijas 25.panta  
izpratnē. Tā norādīja uz Pareizticīgās baznīcas un tās institūciju vēsturiskajām,  
juridiskajām un finansiālajām saiknēm ar Grieķijas valsti, kas atspoguļotas arī  
1975.gada konstitūcijā un citos tiesību aktos. Bez tam valdība atsaucās uz to, ka  
baznīcai un tās sastāvdaļām piešķirtas publisko tiesību juridisko personu tiesības  
un ka tās var pieņemt administratīva rakstura lēmumus, kurus var pārsūdzēt  
Augstākajā administratīvajā tiesā, kā arī uz to, ka klosterus izveido, sadala vai  
likvidē ar prezidenta dekrētu, kurš tiek izdots pēc izglītības un reliģisko lietu  
ministra priekšlikuma (nepieciešams arī Pastāvīgās svētās sinodes  
apstiprinājums). Gan Komisija lēmumā par lietas piekritību izskatīšanai, gan  
Tiesa atzina, ka klosteri valsts pārvaldes funkcijas nerealizē. Šo organizāciju  
mērķi, kas saistīti ar garīgo, kultūras un sociālo vajadzību apmierināšanu, pēc  
Tiesas uzskata nav tādi, lai klosterus varētu atzīt par organizācijām, kas dibinātas  
valsts pārvaldes mērķiem. Savukārt publisko tiesību juridiskās personas statuss  
klosteriem piešķirts, lai tiem nodrošinātu pilnvērtīgu aizsardzību pret trešajām  
personām. Tādēļ klosteri ir uzskatāmi par nevalstiskām organizācijām  
Konvencijas 25.panta izpratnē.  
Tiesa par nepieņemamu atzina arī valdības otru iebildumu, ka prasītāji nav  
izmantojuši visus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus. Valdības pārstāvji  
apgalvoja, ka nav veikta pilna procedūra, lai pārbaudītu likumu atbilstību  
konstitūcijai, kā arī norādīja, ka klosteri varētu apstrīdēt katru administratīvo aktu,  
ar kuru valdība pārņemtu atsevišķus īpašumus, piemērodama likumu #1700/1987.  
Tiesa norādīja, ka, lai gan Augstākā administratīvā tiesa skatīja jautājumu par  
BIPB valdes iecelšanas likumību, šī tiesa veica arī analīzi par likuma #1700/1987  
atbilstību konstitūcijai un Konvencijai. Tā kā tiesa atzina šo likumu par atbilstošu  
konstitūcijai un Grieķijas starptautiskajām saistībām, stipri samazinājās prasītāju  
perspektīvas jebkurā apelācijā vai jaunā prasībā, ko tie varētu iesniegt. Par  
iespējām pārsūdzēt administratīvos aktus Tiesa norādīja, ka, lai to realizētu,  
nepieciešama šādu aktu pieņemšana, taču tas nav izdarīts.  
Prasītāji apgalvoja, ka daļas viņu nekustamo īpašumu nodošana valstij un to  
pārvalde no BIPB puses, bet pēc BIPB likvidēšanas no grieķu Pareizticīgās  
baznīcas puses, kas paredzēta likumos #1700/1987 un #1811/1988, pārkāpj viņu  
tiesības, kas paredzētas Pirmā protokola 1.pantā. Tiesa konstatēja, ka uz lietas  
izskatīšanas brīdi prasību iesniegušo klosteru īpašuma tiesības uz  
lauksaimniecībai un mežrūpniecībai izmantojamiem nekustamajiem īpašumiem  
regulē dažādi tiesību akti atkarībā no tā vai klosteris ir vai nav parakstījis ar  
valdību līgumu, kurš stājās spēkā ar likuma #1811/1988 pieņemšanu. Tādēļ Tiesa  
atsevišķi skatīja lietu pēc būtības attiecībā uz klosteriem, kas nav pievienojušies  
šim līgumam, un klosteriem, kas ir tam pievienojušies.  
Valdības pārstāvji apgalvoja, ka prasītāji, kas nav pievienojušies līgumam, balstās  
uz iluzoru Pirmā protokola 1.panta pārkāpumu, jo likuma noteikumi esot  
nepietiekami, lai klosteriem atņemtu īpašumus vai arī tos nodotu valsts lietošanā.  
Tā apgalvoja, ka likums vienīgi nodibina īpašuma tiesību prezumpciju, kuru var  
apgāzt, pierādot pretējo. Bez tam valdība vēlreiz norādīja, ka vēl nav pieņemts  
neviens administratīvais akts, ar kuru valsts būtu pārņēmusi kādu no klosteru  
īpašumiem. Tiesa savukārt norādīja, ka prasītāji saskaņā ar likumu #1700/1987  
savas īpašuma tiesības varēja pierādīt vienīgi ar reģistrācijas dokumentu,  
normatīva akta vai pret valsti vērsta galīga tiesas sprieduma palīdzību, līdz ar to  
viņiem bija liegta iespēja pierādīt savas īpašuma tiesības ar citu likumīgo īpašuma  
iegūšanas veidu palīdzību (piemēram, pierādot tiesīgu valdījumu vai ar galīgu  
tiesas spriedumu pret indivīdu). Ņemot vērā relatīvi neseno nekustamā īpašuma  
reģistra ieviešanu Grieķijā un ilgo laika posmu, kurā klosteri valdījuši attiecīgos  
īpašumus, Tiesa par sevišķi nozīmīgu uzskatīja faktu, ka ir liegta īpašuma  
iegūšana, pierādot tiesīgu valdījumu. Tāpat Tiesa norādīja, ka, lai gan patiešām  
neviens īpašumu administratīvā kārtā valsts vēl nav pārņēmusi, tas nenozīmē, ka  
šāda pārņemšana nenotiks nākotnē (it īpaši ņemot vērā iepriekšminēto  
Lauksaimniecības ministrijas 1989.gada 20.februāra apkārtrakstu). Tādēļ Tiesa  
secināja, ka ir notikusi prasītāju īpašuma tiesību aizskaršana, kas izpaužas kā  
īpašuma atņemšana Pirmā protokola 1.panta 1.daļas 2.teikuma izpratnē. Tiesa  
uzskatīja, ka likuma #1700/1987 paskaidrojošā memorandā minētie likuma  
pieņemšanas motīvi (novērst īpašumu neefektīvu un nekontrolēto  
apsaimniekošanu, apgrūtināšanu ar lietu tiesībām un izpārdošanu) ir pietiekami,  
lai uzskatītu, ka īpašuma atņemšana notiek sabiedrības interesēs.  
Tālāk Tiesa izvērtēja, vai ir sasniegts taisnīgs līdzsvars starp vispārējām  
sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt personas pamattiesības. Tiesa  
norādīja, ka kompensācijas noteikumi ir būtiski, nosakot, vai ir sasniegts taisnīgs  
līdzsvars starp dažādām iesaistītajām interesēm, it īpaši, vai personai, kurai  
atņemts viņas īpašums, nav uzlikts neproporcionāls apgrūtinājums. Šajā sakarā  
īpašuma atņemšana, neizmaksājot kompensāciju, kas ir pamatoti saistīta ar tā  
vērtību, parasti rada neproporcionālu personas īpašuma tiesību aizskārumu,  
savukārt kompensācijas trūkums vispār ir attaisnojams tikai izņēmuma gadījumos  
(sk. 1986.gada 8.jūlija spriedumu lietā Litgow and Others v. The United  
Kingdom). Lai gan Komisija uzskatīja, ka konkrētajā lietā ir runa par šādu  
izņēmuma gadījumu (pamatojoties uz vēsturiskajiem apstākļiem un valsts un  
baznīcas attiecībām), Tiesa tam nepiekrita, nosakot, ka pieciem prasību  
iesniegušajiem klosteriem, kas nebija parakstījuši līgumu ar valsti, uzlikts  
nepamatots apgrūtinājums un pret tiem pārkāpts Pirmā protokola 1.pants.  
Trīs prasību iesniegušie klosteri, kas bija parakstījuši līgumu ar valsti, apgalvoja,  
ka līgumu tie parakstījuši spaidu ietekmē, līdz ar to arī pret viņiem varētu būt  
pārkāpts Pirmā protokola 1.pants. Tomēr tiesas rīcībā nebija faktu, kas pierādītu  
spaidu eksistenci, līdz ar to Tiesa konstatēja, ka šo personu tiesības uz īpašumu  
nav aizskartas.  
Prasību iesniegušie klosteri arī uzskatīja, ka pārkāptas viņu tiesības uz taisnīgu  
lietas izskatīšanu tiesā (Konvencijas 6.pants). Savā pieteikumā tie norādīja, ka  
likums #1700/1987 neļauj tiem griezties tiesā sakarā ar jebkuriem strīdiem, kas  
attiecas viņu īpašumā palikušo īpašumu apsaimniekošanu, kā arī neļauj apstrīdēt  
kompensāciju par īpašumu daļas nodošanu valstij. Tiesa konstatēja, ka jautājums  
attiecināms tikai uz klosteriem, kas nav noslēguši līgumu ar valsti, un pret tiem ir  
pārkāpts Konvencijas 6.pants. Tiesa norādīja, ka, nododot klosteru, kas ir  
patstāvīgas publisko tiesību juridiskās personas, īpašumus ekskluzīvā BIPB un  
vēlāk grieķu Pareizticīgās baznīcas pārvaldē, kā rezultātā klosteriem nebija tiesību  
griezties tiesā ar šiem īpašumiem saistītajos jautājumos, pēc būtības tika pārkāptas  
6.pantā noteiktās "tiesības uz taisnīgu tiesu". Savukārt otru prasību attiecībā uz  
6.pantu Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu izskatīt, jo likums, kas paredzēja  
īpašuma tiesību pārņemšanu, noteica, ka īpašums tiek pārņemts vispār bez  
atlīdzības.  
Vēl prasītāji apgalvoja, ka noticis Konvencijas 9., 11. un 13. panta pārkāpums, kā  
arī 14.panta saistībā ar 6., 9., 11. un Pirmā protokola 1.pantu pārkāpums. Tiesa  
atzina, ka šajā gadījumā nav noticis 9, 11. un 13.panta pārkāpums un nav  
nepieciešams izskatīt jautājumu par 14.panta saistībā ar 6., 9., 11. un Pirmā  
protokola 1.pantu pārkāpumu.  
Pamatojoties uz Konvencijas 50.pantu, prasītāji vēlējās saņemt mantisko  
zaudējumu kompensāciju vairāk nekā 7,5 triljonu Grieķijas drahmu apmērā.  
Komisijai šajā jautājumā nebija viedokļa, savukārt valdības pārstāvji norādīja, ka  
prasība aptver visus klosteru īpašumus, tai skaitā tos, kurus īpašuma pārņemšana  
neskar. Tiesa nolēma, ka šis jautājums vēl nav sagatavots izlemšanai. Bez tam  
prasītājs vēlējās saņemt atlīdzību par tiesas izdevumiem un citiem izdevumiem,  
kas saistīti ar interešu aizsardzību dažādās Konvencijas institūcijās 8 400 000  
Grieķijas drahmu apmērā. Tiesa šo prasību apmierināja pilnā apmērā.  
Izskatot lietu, Tiesa balstījās uz Tiesas praksi: Golder v. The United Kingdom,  
21.02.1975.; Airey v. Ireland, 09.10.1979.; Le Compte, Var Leuven and De  
Meyere v. Belgium, 23.06.1981.; Sporrong and Lonneroth v. Sweden,  
23.09.1982.; James and Others v. The United Kingdom, 21.02.1986.; Litgow and  
Others v. The United Kingdom, 08.07.1986.; Philis v. Greece, 27.08.1991.;  
Padovani v. Italy, 26.02.1993.; Hoffman v. Austria, 23.06.1993.; Fayer v. The  
United Kingdom, 21.09.1994.